nākamā izrāde vēl nav ieplānota
Arvis Dejotājs- Bieži vien...
Bieži vien, mūsu ikdienā, ir tādas situācijas, kad jāraksta, bet nav īsti tēmas, par ko rakstīt. Tādos gadījumos visi ķeras pie dažādu sajūtu iztirzāšanas un niecīgu dzīves situāciju apspriešanas.
Un mēs vienmēr nolemjam, ka dzīves laikā bieži esam nonākuši ļoti svarīgu secinājumu priekšā.
..Atceros gadījumu, kad Ķīnā braucu ar metro. Stāvēju kājās un pārredzēju visu metro, garumā, (Ķīnā metro vagoniem nav durvju). Un secināju, ka esmu ļoti garš cilvēks.
Šanhajas Metro shēma
..Ziedēja ceriņi, pievakarē pastaigājos ar savu jauno draudzeni no paralēlās klases, 7.b .
Bijām nostaigājušies vairākas stundas un tā pļurkšķēšana man jau bija apnikusi. Kaut kā viss sanāca tā, ka mēs jau stāvējām zem liepas un skūpstījāmies un tajā dienā es secināju – Lūpas ir savdabīgs slēdzis, kas iedarbina biksēs notiekošo.
..Vakar biju dejošanas mēģinājumā un secināju, ka ar skriešanas botēm var augstāk uzlekt
..Mūsu kino seanss jau bija pusē. Tā bija komēdija ,, Ceļojums uz Dārdželingu,,. Es smējos līdz asarām, draugs nesaprata jokus un es jutos neomulīgi, ka viņam filma nešķiet smieklīga. Es padomāju un secināju – šim nu gan grūti dzīvot ar tādu humora izjūtu.
..Kādu dienu biju ciemos pie draugiem un tie gatavoja ēst. ( Ar vārdu „tie” es nedomāju divus vīriešus, bet gan sievieti un vīrieti). Ēdu zupu, tad desertu un secināju – tas ir vienkārši unikāli, ka deserts ir daudz saldāks par zupu un mēs spējam to atšķirt.
..Vasara, laivu brauciens pa Gauju. Kaut kā gadījās, ka sašvunkājās laiva un es iekritu ūdenī. Saprazdams, ka nenoslīkšu un izglābšu sev dzīvību, mācēdams peldēt, secināju, ka mans tēvs tomēr man ir ko iemācījis.
.. No rīta pamostos un secinu...
Varis Klausītājs- apciemo draugus - pielāčo!
Cieņa un respekts lācim, jo istabas var pielāčot.
Tas ir saprotams - lācis ir pekainis un peka neapstrīdami ir kas vairāk par pēdu. Ne par velti lāči tās sūkā visu ziemu, jo tajās palicis daudz medus un ogu.
Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu pielapsojis, pievilkojis, piealņojis, piezaķojis vai pietrušojis kaut vienu pašu istabu.
Šobrīd pilnīga mīkla ir tā, kurā brīdī un kas sāka būt nemierā ar lāča privilēģiju. Cenšoties mazināt pozitīvo pusnoti. Simfonijā var mainīties visi akcenti.
Grūti arī paredzēt visas sekas, bet šobrīd esam nonākuši tieši te - labā saldā un mīļā nozīme pielāčošanai tiek apstrīdēta. Iespējams ka kāds ar laiku centīsies ielikt savu vārdu lāča vietā. Bet laiks taču nestāv uz vietas. Un vai tiešām tā ir vāvere?
Pelēkā vāvere - Sciurus carolinensis (foto: wikipedia)
Gribētos lai lācis paliek savā vietā un mēs paliekam, stipri un vareni.
P.S. nezaudējiet draugus - pielāčojiet !
Andris Rupais - Kā izvairīties no bērzlapēm, sēņojot citas sēnes*
Jāatzīst, tas nav viegli. Teikšu pat vairāk, viegli nav pat pieskarties tik augstas grūtības pakāpes tēmai kāda ir "bērzlapju diferencēšana" attiecībā pret parasto mahoviku, čigānieti, vilnīti utml. Ilgāku laiku man arī nebija drosmes ķerties pie šīs lietas sīkākas analīzes un derīgu padomu sniegšanas. Tomēr, pēdējais piliens pacietības (slinkuma) biķerī bija daži sēņotāji, kuros novēroju 2008. gada sēņu sezonas pašā "pļaujas laikā". Samulsušus un iztukšotus, es viņus sastapu ar bērzlapju pilniem groziem, nākot ārā no tipiska baraviku-cūceņu meža. Kas tad bija noticis? Jāsaka, ka šie, iespējams, pat republikānisko sēņošanas meistarsacīkšu dalībnieki, bija kļuvuši par upuriem parastajam bērzlapju nepiespiestās izplatības un micēlija visauglības apstāklim. Jāsaka bez aplinkiem, bērzlapju maskēšanās spējas ir nelimitētas. Krāsu pigmentācijas pielāgošanās apkārtējai videi un citu "bez vārīšanas cepjamo" sēņu tonējumam ir vienkārši neaptverami augstā līmenī. Pats esmu neskaitāmas reizes "iekritis", kad skaidri un gaiši noformulējis došanos, piemēram, apšu bekās, gailenēs vai alksnenēs, attopos "tipiska" bērzlapju meža areālā. Ko darīt?
Sēnes. (foto: Rasma)
Pretzāles šādam "bērzlapjvadātāj" sindromam nav viegli akceptēt. Vienkāršākais paņēmiens ir bēgt prom, otrs vienkāršākais paņēmiens ir sēņu vietā pārslēgties uz mellenēm vai brūklenēm. Trešais paņēmiens, ko arī iesaku sēņu cienītājiem, ir izklaidīgi-ignorējošais sēņu uzziešanas paņēmiens. Lai to sekmīgi pielietotu, ir pacietīgi jāpraktizē dienu no dienas, izmantojot arī dāžādas simulācijas, piem. amatiervideo, kas uzņemts jauktu sēņu mežā. Šī paņēmiena ideja ir tāda, ka mežā ir jādodas ar iekšēju pārliecību, ka bērzlape tāda pati sēne vien ir. Noteikti jāizvairās no bērzlapes hipnotizējošā spēka glorificēšanas, kur nu vēl respekta, bailēm un atsevišķām fobijveida izpausmēm. Vismaz 2/3 no mežā sastaptajām sēnēm ejiet garām paceltu galvu un puse uzvaras jau būs kabatā. Kā tā? Ļoti vienkārši, jo 2/3 no 2/3 jūsu ignorēto sēņu būs tieši bērzlapes. Tātad, vienkārši matemātiskie aprēķini norāda, ka mežā jūs interesēs tikai 1/3 no kopējo sēņu skaita. Šai 1/3 tuvojieties, it kā negribīgi, pat nedaudz pavirši, izlikaties, ka sēni uzskatāt par dzelteno vai balto bērzlapi. 1/3 no 1/3 kopējo sēņu skaita, patiešām arī būs bērzlapes, toties 2/3 būs sēnes ar "lielo burtu". Protams, dabīgais atbirums ir neizbēgams, jo 1/2 no 2/3 sastādīs suņu sēnes un tārpainās, toties mežu jūs atstāsies smaidīgs, atpūties un pats svarīgākais - "es zinu, ko es dzīvē gribu" veida frāzi, pateikt gatavs cilvēks. Jo ilgāku meža platību noskanēsiet, jo skaitliski apjomīgāka "cepjamo sēņu" 1/3 no kopējās meža 1/3 "cerīgo sēņu" ražas gulēs jūsu groziņā.
Ne bekas!
*analītiskais raksts tapis sadarbība ar Latvijas Cepjamsēņu fondu (LCF).
Jānis Skutelis - Kāpēc cilvēki telefonus nelieto uzturā?
Jāsāk laikam ar to, ka pirms 1876. gada, kad Aleksandrs Grehems Bell’a kungs pirmo reizi prezentēja šo izgudrojumu pasaulei, uzdot šo jautājumu būtu bijis vienkārši muļķīgi.
1876. gads, Bells gatavojas apēst telefona prototipu. (foto: wikipedia)
